Vecumā no 3 – 7 gadiem saglabājas vecā patiesība “veikls bērns – gudrs bērns”. Šajā vecumā jūs, vecāki, esat savu bērnu eņģeļi. Jūs bērniem dodat saknes – iedzimtību un līdzību sev un spārnojat viņus – ļaujat augt un attīstīties bērņukam, ar cik nu vien lielu mīlestību iespējams. Pasaulē vēl nav izgudrota neviena metodika un paņēmieni, ar kuriem būtu pa spēkam pārmācīt to, kas ielikts ģimenē. Tā ir liela balva, kas dota katrai ģimenei – veidot un mīlēt savu bērnu, lai viņš izaug par krietnu cilvēku: darbīgu, veselīgu, ar labu humora izjūtu un asu prātu.

Ārsti atzīmē, ka pēdējos 25 – 30 gados visā pasaulē strauji pieaug slimojošu bērnu skaits. Ārstus un pedagogus uztrauc ne tikai somatiskā veselība, bet arī psiho – emocionālās veselības stāvokļa pasliktināšanās. Tas nozīmē: ja bērns neslimo, viņam nav iesnu un klepus, tad mēs vēl nevaram teikt, ka bērns ir vesels. Jāraugās, vai bērns ir vesels arī emocionāli: darbīgs, pozitīvs, zinātkārs, kustīgs.

Publicētajos datos par pirmsskolas vecuma bērniem, var iepazīties ar ne visai iepriecinošiem faktiem: 5 – 25% bērnu piemīt uzmanības deficīta sindroms un hiperaktivitāte, 20% – runas un valodas attīstības kavēšanās, 8% klīniski kustību koordinācijas traucējumi, 20 – 40% lasīšanas un rakstīšanas apgūšanas traucējumi. Visas slimības nāk no nerviem – tā uzskatīja jau agrīnie filosofi. Mūsdienu pētījumi rāda, ka 70% no slimībām ir psihosomatisks raksturs, tas ir, slimība ir kā organisma reakcija uz psiho – emocionālām problēmām: iesnas ir nevis tāpēc, ka mazulim nosalušas kājas, bet iespējams tāpēc, ka tētis vai mamma ir par kaut ko ļoti satraukušies. Bērna veselība ir pamats visai viņa dzīvei.

Sākot no 3 gadu vecuma, aktīvi notiek bērna mācīšana. Tas jādara spēlējoties. Pat 6 gadu vecumā nervu procesu pamatīpašības: kustīgums un nosvērtība, joprojām nav stabilas, tās tikai veidojas, mācās kļūt stipras. Tāpēc pirmsskolas audzināšana un mācīšana ar “skolas” metodēm, kas balstās uz uzmanības koncentrēšanu un atmiņu, bieži noved bērnu līdz ātram pārgurumam, nervu sistēmas atslābumam. Spēlējoties bērni nesēž ilgi nekustīgi, neklusē, bet aktīvi kustas, sarunājas, darbojas, izrāda emocijas, interesi, tādā veidā vienkārši un bez liekas piepūles apgūst jaunas prasmes un pieredzi, kas ir tik svarīga bērna attīstībai.

3 – 6 gadi ir vecums, kad aktuāla ir uzvedība, disciplīna, sodi. Visi zinām, ka ar sitieniem varēja izlabot tikai TV padomju laikā, uz bērniem šādu paņēmienu nedrīkst attiecināt, tas ilgtermiņā dod vien negatīvas sekas, kā bumba ar laika degli. Bieži vien nākas dzirdēt bērniem adresētus paziņojumus: ja nenāksi, tante tevi paņems; ja tūlīt negulēsi, vilks tevi apēdīs; nelien, noslīksi! Bērnu iebiedēšana būtu jāaizliedz ar likumu. Tas bremzē attīstību, nokauj domas lidojumu, kropļo personību. Atkal viena bumba ar laika degli. Jāatceras, ka bērns spēj iemācīties kontrolēt savu uzvedību tikai pēc 4 gadu vecuma. Jautāt “kāpēc tu tā darīji” pirms šī vecuma nebūtu lietderīgi.

Ja runājam par nepaklausību, der izvērtēt, kurā kategorijā bērns ierindojies, kas ir cēlonis nekorektai uzvedībai. Lūk, daži iemesli:

• slimības izraisīts fiziskais stāvoklis;
• izsalkums vai nogurums;
• spēcīgs uzbudinājums: nepatīkams incidents, bailes, patīkams pasākums;
• fiziskās aktivitātes trūkums kā rezultātā sakrājusies neizmantota enerģija;
• nevajadzīga pieaugušo iejaukšanās bērna nodarbē;
• vēlme pieturēties pie sava viedokļa – spītība;
• vēlme piesaistīt uzmanību;
• ātri sakaitināmu pedagogu, vecāku, vienaudžu atdarināšana;
• bezrobežu audzināšana – lutināšana.

Tikai likvidējot cēloņus var panākt rezultātu – saprātīgu uzvedību, kas bērnam ir sabiedrotā un aizved viņu darbīgā, interesantā pasaulē.

Vēl svarīgas par akadēmiskām zināšanām: lasa vai nelasa, pazīst ciparus vai nē, prot rīkoties ar datoru vai nē, ir bērna emociju attīstības kvalitāte, kustību precizitāte un nervu sistēmas briedums. Tikai pēc tam varam sākt domāt par burtiem un cipariem.

Izvērtēšanai uzdevumi, ko var paveikt labs un prātīgs 4-gadnieks:

• ar aizvērtām acīm ar labās rokas rādītājpirkstu pieskarties degungalam, tad kreisās auss ļipiņai. To pašu ar otras rokas pirkstiņu;
• izstiepjot rokas uz priekšu, ar rādītājpirkstiem zīmēt gaisā vienāda izmēra apļus 10 sekundes;
• sveicienam pastiepj pretī pareizo roku: labo ar labo, kreiso ar kreiso;
• noliekot pēdiņas uz grīdas tā, ka kreisās kājas purngals ir pie labās kājas papēža, ar aizvērtām acīm spēj nostāvēt 15 sekundes;
• bez mazākām problēmām un piepūles salasa un saliek kastītē 20 monētas vai podziņas 15 – 20 sekunžu laikā.

5-gadnieks:

• ar aizvērtām acīm nostāv uz pirkstgaliem 10 sekundes;
• saveļ no papīra nelielas, apaļas bumbiņas;
• 5 metrus lec uz vienas kājas, saglabājot taisnu līniju. Nobīde no taisnā ceļa var būt 50 cm;
• uz tukšas diegu spolītes uztin 2 metrus garu diegu 15 – 20 sekundēs.

6-gadnieks:

• trāpa 25X25 cm mērķī ar nelielu bumbiņu no 1,5 m attāluma;
• patstāvīgi izvieto rokā kārtis vēdekļveida satvērienā;
• 10 sekundes nostāv uz vienas kājas, otra kāja saliekta 900 leņķī un pēda atbalstās pret otras kājas ceļgala locītavu.

7-gadnieks:

• saglabā līdzsvaru 10 sekundes, tupot uz pirkstgaliem ar izstieptām uz priekšu rokām un aizvērtām acīm;
• lec uz vienas kājas 5 metrus, bīdot sērkociņu kārbiņas izmēra kastīti un nenovirzās no mērķa vairāk par 50 cm.

Pamēģiniet un darbojieties kopā!

Valmieras sākumskola | Logopēde

Antropologs un pētnieks Džeimss P.Spredlijs (James P. Spradley) ir teicis, ka valoda ieņem tik lielu vietu cilvēka pieredzē, ka cilvēki valodu uzlūko kā pašsaprotamu. Valodu lietojam runājot, lasot, stāstot, rakstot un valoda nepieciešama arī domājot, plānojot, rēķinot, dziedot, klausoties… Ja bērnam (arī pieaugušajam) ir kavēta vai traucēta valodas attīstība, tad traucēti ir arī visi nosauktie procesi un darbības.

Ir bērni, kuri skaidri un saprotami runā jau 2 gadu vecumā. Viņu vārdu krājumā ir pat 300 vārdu un lieliski priekšnoteikumi, lai turpinātu augt un mācīties gudrības, tai skaitā apgūtu svešvalodas, cik nu katram bērnam ļauj viņa intelektuālais potenciāls.

Ir bērni, kuru valodiņa raisās pakāpeniski, nesteidzīgi, katru dienu mācoties pa kripatiņai. Arī tas ir labi. Galvenais, ka notiek virzība bērnam pieņemamā tempā, nesteidzinot viņu.

Ir bērni, kuriem dažādu apstākļu dēļ valodas attīstība kavējas. Reizēm vecāki un apkārtējie to nepamana, jo no bērna, kamēr viņš nav skolnieks, neviens neprasa konkrētu rezultātu. Taču vecāki ir tie, kuriem jāuzņemas atbildība, kā un cik labi bērns runās.

Statistika liecina, ka 15–20% bērniem pirmsskolas vecumā ir valodas problēmas – šādos gadījumos jāmeklē logopēda profesionālā palīdzība:

• sāk runāt vēlu (4–5 gadu vecumā);
• nepareizi izrunā vai neizrunā nemaz kādu skaņu;
• ilgi runā savā valodā, kuru saprot tikai paši tuvākie cilvēki;
• neizprot apkārtējo runu.

Bērniem, kuriem ir valodas traucējums, vispirms jāapgūst mātes valoda. Tas tāpēc, ka jau bērniņu gaidot viņam formējas mātes valodas izjūta, ritms, fonētiskās īpatnības, kas katrai valodai ir atšķirīgas. Par svešvalodas mācīšanos vai divvalodību nevar būt ne runas, kamēr bērnam ir traucēta mātes valodas apguve. Jāpieliek visas pūles, lai pēc iespējas ātrāk un veiksmīgāk valodas traucējums tiktu novērsts vai kompensēts.

Galvenie vaļi, kas pozitīvi ietekmē valodas attīstību ir:

• nodarboties ar vārdu krāšanu: runāt, skaidrot, rādīt, nosaukt, lai vairojas vārdu krājums;
• spēlēt spēles, jo tas māca komunicēties, veidot sadarbību;
• grāmatu lasīšana, jo tas rosina iztēli, māca klausīties, attīsta uzmanību, veicina sapratni.

Tā kā valodas attīstība iet roku rokā ar bērna vispārējo attīstību (fizisko, garīgo), tad jārūpējas, lai bērnam tiktu nodrošināti attīstībai labvēlīgi apstākļi. Aktīvs bērns – aktīva valoda! Ne tikai jārada kustībām piemērota vide, bet arī jāmudina kustēties. Nevis aizliegt (Nekāp uz krēsla! Neaiztiec lampu!), bet motivēt darīt labas un pareizas lietas.

Lai mācītu bērnu, jābūt pieredzei, intuīcijai, pacietībai, mīlestībai. Katra no jauna apgūta prasme ir milzīgs ieguldījums bērna attīstībā, jo tas paver ceļu apgūt ko sarežģītāku. Brīžiem pietiek tikai ar piemēru, reizēm jāatkārto 3, 8,…1000 reizes, kamēr viss rit gludi. Dažreiz pareizi ieguldītais darbs uzreiz nenes vēlamo rezultātu, taču jebkurā gadījumā tas procesu uz priekšu ir pavirzījis.

Bērnam nepietiek, ja viņu piebāž ar gudrībām: lasa 4 gadu vecumā, zina reizrēķinu 6 gados, brīvi darbojas ar datoru 5 gados, runā kādā svešvalodā jau 3 gadu vecumā. Tas ir jauki, bet jāatceras, ka bērna attīstībai pamatā jābalstās uz labu fizisko veselību, veselīgu pārtiku, noteiktu pareizu dienas plānojumu.

Jāapzinās, ka nav iespējams sākt bērnu mācīt tad, kad mums iegribas vai beidzot ir brīvs laiks, līdzekļi un vieta. Nevar no bērna prasīt labas svešvalodas zināšanas, ja klibo dzimtās valodas apguve. Ja bērns 15 gados lasa slikti vai kļūdaini raksta, nekādi nevar sākt no pamatu apgūšanas kā 7 gados. Tas vilciens ir nokavēts. Šādos gadījumos jāmeklē ceļi, kā mazināt sekas. Tas ir daudz sarežģītāk un mazāk vainagojas panākumiem.

Jācenšas katrai lietai atrast pareizo laiku, līdzekļus un vietu – lai bērns augtu laimīgs un vecākiem būtu prieks par to!

Valmieras sākumskola | Logopēde